Un tā, lūk, Nodjē atradās savas darbības pirmajā posmā un bija iedziļinājies entomoloģijā. Toreiz viņš dzīvoja sestajā stāvā, tik augstu pat Beranžē, kaut gan bija dzejnieks, nekad nemēdza apmesties. Ņemdams palīgā mikroskopu, viņš eksperimentēja ar bezgala niecīgām šūniņām un jau ilgi pirms Raspaja bija atklājis veselu pasauli neredzamu sīkbūtņu. Kādu dienu, kad Nodjē bija apstrādājis ūdeni, vīnu, etiķi, sieru un maizi, savus parastos pētīšanas objektus, viņš paņēma no zemes piciņu smilšu, novietoja to sava mikroskopa redzes laukā un pielika aci pie lēcas.

Viņš ieraudzīja kustamies ērmotu dzīvnieku, kas izskatījās pēc velosipēda un bija apbruņots ar diviem riteņiem, kurus tas ātri grieza. Ja tam vajadzēja tikt pāri upei, šie riteņi darbojās līdzīgi tvaikoņa spārniem, bet, virzoties pa sauszemi, tie aizvietoja ekipāžas riteņus. Nodjē to uzzīmēja, aplūkoja visos sīkumos un analizēja tik ilgi, kamēr beidzot pēkšņi atcerējās, ka viņš pavisam aizmirsis kādu satikšanos, un viņš aizsteidzās, pamezdams mikroskopu un taratantaleo ar visu smilšu piciņu, kas bija viņa pasaule.

Kad Nodjē atgriezās, bija jau vēls; būdams noguris, viņš likās gultā un gulēja tā, kā var gulēt vienīgi divdesmit astoņu gadu vecumā.