Bet kaut arī beigts, dzīvnieks tomēr bija un palika viendienas sīkbūtņu rets eksemplārs, un viņa līķi tāpat bija vērts konservēt — kā kaut kāda mamuta vai mastodonta atliekas. Tomēr, pats par sevi saprotams, vajadzēja rīkoties ar lielu uzmanību, lai apstrādātu dzīvnieku, kurš ir simtkārt mazāks par smidzi, ko nevajadzētu darīt, pārvietojot dzīvnieku, kas būtu desmit reizes lielāks par ziloni.
Un tā, lūk, Nodjē ar spalviņu pārvietoja smilšu piciņu no sava mikroskopa mazā kartona kārbiņā, kurai bija jākļūst par taratantaleo kapu.
Pie sevis viņš bija nodomājis parādīt šo ķermeni pirmajam zinātniekam, kurš riskētu uzrāpties viņa sestajā stāvā.
Bet divdesmit astoņu gadu vecumā ir tik daudz par ko domāt, ka ir piedodams, ja gadas piemirst kādas viendienas sīkbūtnes nedzīvo ķermeni. Un tā arī Nodjē aptuveni trīs vai desmit mēnešus, vai pat veselu gadu bija aizmirsis taratantaleo līķi.
Tad kādudien viņam pagadījās pie rokas zināmā kārbiņa. Nodjē iedomājās palūkoties, kādas pārmaiņas gada laikā būs notikušas ar viņa dzīvnieku. Laiks bija apmācies, un pašreiz gāza stiprs pērkona lietus. Lai labāk varētu redzēt, viņš novietoja mikroskopu loga tuvumā un uzbēra uz tā novietnes kārbiņas saturu.