Līķis joprojām vēl gulēja nekustīgi uz sāniem; tomēr laiks, kuram par laupījumu krīt pat kolosi, likās bija aizmirsis skart bezgalīgi niecīgo. Nodjē vēl arvien aplūkoja savu sīkbūtni, kad pēkšņi vēja nests lietus piliens uzkrita uz mikroskopa spoguļa un atmiekšķēja smilšu piciņu.

Un, lūk, Nodjē likās, ka, līdz ar dzīvinošās veldzes pieskaršanos, viņa taratantaleo sāk atdzīvoties: pakustina vienu taustekli, pēc tam otru, pagriež vienu savu ratu, pagriež otru, atkal atgūst ķermeņa līdzsvaru, viņa kustības kļūst regulāras un, beidzot, viņš tiešām ir dzīvs.

Šis augšāmcelšanās brīnums notika nevis pēc trim dienām, bet gan pēc vesela gada.

Desmit reizes Nodjē atkārtoja savu eksperimentu, desmit reizes smiltis izkalta un taratantaleo modās no sava nāves miega.

Tā vairs nebija viendienas būte, ko Nodjē bija atklājis, bet gan nemirstīgs radījums. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņa tarantantaleo bija pieredzējis ūdesplūdus un, jādomā, piedzīvos pastaro tiesu.

Nelaimīgā kārtā kādudien, kad Nodjē varbūt jau devdesmito reizi gatavojās atkārtot savu eksperimentu, vēja pūtiens aizslaucīja sausās smiltis un līdz ar tām fenomenālo taratantaleo līķi.