Gan Nodjē turpināja ņemt mitrās smiltis no sava jumta renes un'arī citurienes, bet viss bija velti, nekad viņš vairs neatrada pazudušā eksemplāra līdzinieku; taratantaleo bija vienīgais savas sugas pārstāvis un, zudis cilvēcei, tas dzīvoja tikai Nodjē atmiņā.

Bet tur viņš bija tā ieperinājies, ka nekas to nespēja padzīt.

Mēs jau runājām par Nodjē trūkumiem; viņa lielākais trūkums, vismaz Nodjē kundzes acīs, bija viņa bibliomānija, un šis trūkums, kas bija viņa dzīves laime, bija viņa kundzes nelaime.

Lieta tā, ka visa nauda, ko Nodjē nopelnīja, aizgāja par grāmatām. Cik gan reižu negadījās, ka Nodjē, izgājis sameklēt divus vai trīs simtus franku, kas bija absolūti nepieciešami saimniecībā, atgriezās ar kādu retu sējumu vai pat grāmatas vienīgo eksemplāru.

Nauda bija palikusi pie Tešnera vai Gijoma. Nodjē kundze bija gatava bārties, bet Nodjē izvilka no ķešas savu sējumu, atvēra, aizvēra, glāstīja un rādīja sievai kādu iespiedkļūdu grāmatā, kas pierādīja tās vērtību, turklāt viņš mēdza teikt:

— Padomā vien, mana mīļā,*divi vai trīs simti franku es atradīšu, bet šādu grāmatu, hm! šādu grāmatu, hm! šāda grāmata nav atrodama; paprasi vien Pikserekuram.

Un Pikserekurs bija cilvēks, kuru Nodjē, kas vienmēr jūsmoja par melodrāmu, apbrīnoja un dēvēja par bulvāru Korneju.