Gandrīz vai ik rītu Pikserekurs mēdza iegriezties pie Nodjē, jo rīta stundas Nodjē veltīja bibliofilu sanāksmēm.

Tad tur salasījās marķīzs Degonē, marķīzs Dešato Žirons, marķīzs Dešalabrs, grāfs Labedojērs, Berārs, kurš pārlaboja 1830.gada hartiju, bibliofils Zakobs, zinātnieks Veiss no Bezansonas, un, beidzot, ārzemju zinātnieki, kas, iebraukuši Parīzē, ieradās uz šīm pusdienām, kas bija pazīstamas visā Eiropā.

Še lūdza padomu Nodjē, jo viņš bija šīs sabiedrības orākuls, rādīja viņam grāmatas, lūdza viņam piezīmes un tā bija viņa mīļākā izklaidēšanās. Kas attiecas uz Institūta oficiālajiem zinātniekiem, tad tie šinīs sanāksmēs gandrīz vai nemaz neieradās. Tie bija greizsirdīgi uz Nodjē, jo viņa personā apvienojās erudīcija ar asu prātu un dzejas dāvanām. Un tas ir trūkums, ko Zinātņu akadēmija nepiedod, tāpat kā to nepiedod Franču akadēmija.

Turklāt Nodjē bieži mēdza pazoboties un dažreiz pat iedzelt. Tad kādudien parādījās „Bohēmas karalis un viņa septiņas pilis", un tas jau bija kodīgs izsmiekls. Visi bija pārliecināti, ka Nodjē ir galīgi sanaidojies ar Institūtu. Bet nē. Timbuktu akadēmija panāca, ka Nodjē tika uzņemts par Franču akadēmijas locekli.

Starp māsām tomēr notiek dažādas lietas. Pēc divi vai trīs stundu raiti ritoša darba, kad desmit vai divpadsmit lappuses sešas collas augstu un četras collas platu papīra lokšņu bija apklātas ar salasāmu, skaidru rokrakstu bez kādiem strīpojumiem, tad Nodjē izgāja.