Nodjē mēdza klejot bez kāda noteikta mērķa, tomēr gandrīz vai vienmēr turēdamies krasta tuvumā un šurp un turp šķērsodams upi, skatoties pēc sīktirgoņu veikaliņu novietnēm. No sīktirgoņu veikaliem viņš iegriezās grāmatu tirgotavās un no turienes devās pie grāmatu sējējiem.

Nodjē bija nevien labs grāmatu, bet arī sējumu pazinējs. Ludviķa XIV, XV un XVI laikos dzīvojošo meistaru — Desela Padēlu un Deroma darbi tam bija tik pazīstami, ka viņš tos ar aizvērtām acīm, vienkārši aptaustīdams, jau būtu pazinis. Tas bija Nodjē, kurš atdzīvināja grāmatu siešanas mākslu, kas Revolūcijas un Impērijas laikos bija noslīdējusi zem mākslas līmeņa; un tas bija viņš, kurš vadīja un iedrošināja šīs mākslas atjaunotājus: Tuvenēnu, Bradeļus, Nidrē, Basonetu un Legrānu. Tuvenēns, kas mira ar diloni, vēl uz nāves gultas pacēlās, lai pamestu skatienu uz sējumiem, kurus bija pagatavojis priekš Nodjē.

Nodjē pastaiga gandrīz vai vienmēr beidzās pie Krozē vai Tešnera, diviem brālēniem, kurus sacensība bija padarījusi par svešiniekiem un kurus Nodjē miermīlīgais ģēnijs centās samierināt. Tur notika bibliofilu sanāksmes, tur sapulcējās, lai pārrunātu par grāmatām, izdevumiem, darījumiem, tur savstarpēji apmainījās; tāpēc, tiklīdz parādījās Nodjē, sākās viena vienīga kliegšana, bet tiklīdz viņš atvēra muti — iestājās pilnīgs klusums.