Tagad runāja Nodjē un mētāja paradoksus de omnire scib iii et quibusdam aliis.

Vakaros, kad ģimene bija jau ieturējusi pusdienas, Nodjē strādāja ēdamistabā, starp trim (ne vairāk un arī ne mazāk) trīsstūrī novietotām svecēm. Mēs jau minējām kādā rokrakstā un uz kāda papīra viņš rakstīja, pie tam vienmēr ar zoss spalvu. Tērauda spalvas Nodjē nevarēja ciest, tāpat kā visus jaunizgudrojumus: gāze viņam iedvesa šausmas, tvaiks to saniknoja un viņš pareģoja drīzu un neizbēgamu pasaules galu, kam bija jānāk līdz ar mežu izciršanu un akmeņogļu raktuvju iztukšošanu. Tieši šajos iebildumos pret kultūras progresu Nodjē bija lielisks savā dedzībā un graujošs savā aizrautībā. Ap pusdesmitiem vakarā Nodjē atkal mēdza iziet; tikai tad viņš vairs neizvēlējās piekrasti, bet bulvārus. Viņš iegāja pilsētā vai nu pa Sv. Mārtiņa vārtiem, vai pa Abigi, vai Finambulas, visbiežāk — pie Finambulas. Tas bija Nodjē, kas dievienāja Debiro. Visā pasaulē Nodjē atzina tikai trīs aktierus: Debiro, Patjē un Talmu; Patjē un Talma bija miruši, bet vēl atlika Debiro, lai mierinātu Nodjē par abu iepriekšminēto zaudējumu

Jau simtiem reižu Nodjē bija redzējis izrādi „Satrakotais vērsis".

Katru svētdienu Nodjē brokastoja pie Pikserekura. Tur viņš sastapa savus parastos apmeklētājus: marķīzu Deganē, marķīzu Dešalabru un bobliofilu Žako, kas Nodjē prombūtnes laikā spēlēja karali, bet kad ieradās Nodjē, pārvērtās par vicekarali.