Marķīzam Degonē bija nenosvērts raksturs: būdams kaprīzs mīlētājs, viņš. mīlēja, grāmatu, tāpat kā Reģenta laika dēkainis mīlēja sievieti — tikai lai to iegūtu. Grāmatu ieguvis, viņš tai palika uzticīgs veselu mēnesi; nevien uzticīgs — viņš kļuva entuziasts: nēsāja to visur līdzi, apturēja savus draugus, lai viņiem to parādītu; vakaros apguldamies, palika zem spilvena un, naktī pamodies, iededzināja sveci, lai to apskatītu, bet lasīt nelasīja nekad. Viņš pastāvīgi bija greizsirdīgs uz Pikserekuru tā grāmatu dēļ, kuras tas viņam atteicās pārdot, lai kāda būtu cena; atriebdamies par to, viņš Kastelāna kundzes vaikalā nopirka kādu autogrāfu, pēc kura Pikserekurs bija kārojis jau desmit gadu.

—    Tam nav nozīmes, — saniknots teica Pikserekurs, — mans tas reiz būs.

—   Kas? — jautāja marķīzs Degonē.

—  Jūsu autogrāfs.

. - Kad tad tas būs?

—   Pēc jūsu nāves, velns lai parauj!

Un Pikserekurs būtu turējis vārdu, ja vien marķīzam Degonē nebūtu bijis lemts viņu pārdzīvot.

Kas attiecas uz marķīzu Dešalabru, tad šis cita nekā nevēlējās kā tikai vienu lietu: tā bija bībele, kādas nevienam nav; un pēc tādas viņš kāroja no visas sirds. Viņš tik ilgi mocīja Nodjē, lai tas viņam norādot kādu vienīgo eksemplāru, ka beidzot Nodjē izdarīja vēl labāk nekā marķīzs Dešalabrs to gribēja, proti, viņš norādīja uz tādu eksemplāru, kāda nemaz nav.