Šī meklēšana turpinājās trīs gadus. Ik svētdienu marķīzs Dešalabrs, kopā ar Nodjē brokastodams pie Pikserekura, tam teica:

—   Klausies, mīļo Kārli, šī bībele…

—   Nu ko?

—   Nav atrodama!

—   Ouoere et invcnics, — atbildēja tam Nodjē.

Un ar jaunu sparu bibliomāns turpināja meklēt un — neatrada.

Beidzot marķīzam Dešalabram atnesa kādu bībeli. Šī gan nebija Nodjē norādītā bībele, bet starp abiem izdevumiem bija tikai viens gads starpības, tā nebija vis iespiesta pie Kēla, tā bija bijusi iespiesta Strasburā, bet attālums starp abām vietām bija tikai kāda jūdze. Tiesa, tā nebija

ūnikums, bet otrs un turklāt vienīgais eksemplārs glabājās kādā drūsu klosteri Libānā. Marķīzs Dešalabrs atnesa bībeli pie Nodjē un prasīja, ko viņš par to domājot.

—    Nu, protams, — atbildēja Nodjē, redzēdams, ka marķīzs sajuks prātā, ja neiegūs bībeli, — tā kā otra nav atrodama, paturiet vien šo.

Marķīzs Dešalabrs nopirka bībeli, samaksādams par to divus tūkstošus franku, lika to iesiet greznā sējumā un novietoja īpašā kastē.

Mirdams maršals Dešalabrs novēlēja savu bibliotēku Maro jaunkundzei. Maro jaunkundze, kas pavisam nebija bibliomāne, lūdza Merlinu izšķirot nelaiķa grāmatas un tās pārdot.