Merlins, šis visgodīgākais cilvēks pasaulē, kādu dienu ieradās pie Merlo jaunkundzes ar banknošu paku — kopsummā par trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošiem franku.

Viņš tos bija atradis kādā slepenā mapē, kas bija iekārtota šīs, gandrīz vai vienīgās bībeles greznajā sējumā.

—   Kāpēc jūs, — es jautāju Nodjē,— pavisam nebūdams mistifikators, izspēlējāt šo joku ar nabaga marķīzu?

—    Tāpēc, mīļais draugs, ka viņš sevi izputināja un visus šos gadus, kamēr viņš meklēja savu bībeli, ne par ko citu vairs nedomāja. Šo triju gadu laikā viņš bija iztērējis divus tūkstošus franku, bet nākamajos trīs gados būtu iztērējis piecdesmit tūkstošus.

Tagad, kad mēs esam parādījuši mūsu mīļoto Kārli viņa nedēļas darbā un svētdienu priekšpusdienās, pastāstīsim arī, ko viņš darīja svētdienās no pulkstens sešiem vakarā līdz pusnaktij.

Kā es iepazinos ar Nodjē?

Kā jau parasti visi iepazinās ar Nodjē. Viņš man izdarīja kādu pakalpojumu. Tas bija 1827.gadā, kad es pabeidzu savu „Kristīni". Ne ministrijā, ne teātrī man nebija nekādu paziņu un mana priekšniecība man ne tik vien nepalīdzēja nokļūt uz Comedie Francaise skatuves, bet pat vēl bija kavēklis. Jau pirms divām vai trīs dienām es biju uzrakstījis šo pēdējo rindu, kas ir tikusi tikpat stipri izsvilpta, cik izpelnījusies aplausus.