„Nu, lai… tēvs, man tā gan žēl; bet lai viņš mirst."

Zem šīs strofas es biju parakstījis vārdu — Fin, un man vienīgi atlika izlasīt manu lugu karaliskā teātra aktieriem, lai tiktu no viņiem vai nu pieņemts, vai noraidīts.

Par nelaimi tanī laikā Comedie Francaise pārvalde, tāpat kā Venēcijā, skaitījās republikāniska, bet bija arī aristokrātiska, un nebija viegli nokļūt līdz visgaišākās komitejas kungiem.

Pie teātra gan darbojās kāds eksaminētājs, kam bija uzlikts par pienākumu izlasīt to jauno cilvēku darbus, kuri vēl atklātībā nebija pazīstami un kuri varēja tikt izvirzīti priekšlasīšanai tikai pēc eksaminētāja akcepta. Bet dramatiskajās tradīcijās bija pazīstami tādi bezcerības gadījumi, kur manuskripti savu lasīšanas kārtu bija gaidījuši divus vai pat trīs gadus. Tā ka es, labi pazīdams Miltonu un Danti, neuzdrošinājos ielauzties šīs Paradīzes pievārtē, baidīdamies, ka mana „Kristīne" vienkārši nepavairotu to skaitu, kas Questi sciaurati che mai non fur vivi.

Biju jau dzirdējis par Nodje, kurš esot dzimis protežē visiem tppošiem dzejniekiem. Es viņam palūdzu dot man kādu ieteikumu pie baroņa Jeilora un viņš man to arī atsūtīja. Astoņas dienas vēlāk es lasīju Franču teātrī un gandrīz vai būtu ticis pieņemts.

Es saku — gandrīz vai, tāpēc ka „Kristīne", salīdzinājumā ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam, tas ir, 1827.gadā bija tādas literārās ķecerības, ka pat karaliskās trupas viduvējie spēki neuzdrošinājās mani pieņemt un savos slēdzienos pievienojās Pikāra, „Mazās pilsētiņas" autora, domām.