Monsieur Pikārs bija viens no tā laika praviešiem.

Firmins mani aizveda pie viņa. Monsieur Pikaro mani pieņēma savā bibliotēkā, kura bija izgreznota ar viņa krūšūtēlu un kurā bija sakopoti visi viņa izdotie darbi.

Viņš paņēma manu manuskriptu, nolika satikšanos pēc astoņām dienām un mēs šķīrāmies.

Astotajā dienā, tieši tanī pašā stundā es pieklauvēju pie monsieur Pikāra durvīm. Monsieur Pikārs acīmredzot bija mani gaidījis, un saņēma mani smaidīdams kā Rigoberts lomānā „lzūtrupējamā māja".

—    Cienītais monsieur, — viņš teica, pasniegdams man glīti salocīto manuskriptu, — vai jums ir no kā iztikt?

Sākums nesolīja nekā laba.

—   Jā, monsieur, — es atbildēju, — man ir maza vietiņa pie Orleānas hercoga.

—    Tad labi, mans draugs, — viņš teica, sirsnīgi iespiezdams man rokās manuskripta vīstokli un ar to pašu tvērienu saņemdams manas rokas, — ejiet uz jūsu biroju.

Un priecādamies, ka pateicis šādu asprātību, viņš saberzēja rokas un ar nepārprotamu žestu man norādīja, ka audience beigusies.

Tomēr man vajadzēja pateikties Nodjē un es ierados Arsenālā. Nodjē, tāpat saņēma mani ar smaidu…bet, kā Moļjērs saka — smaids no smaida atšķiras.