Pikāra smaidu es kādreiz varbūt aizmirsīšu, bet Nodjē smaidu — nekad.

Es gribēju pierādīt Nodjē, ka nemaz neesmu tik necienīgs baudīt viņa protekciju, kā viņš to pēc Pikāra atbildes būtu varējis domāt. Es tam atstāju savu manuskriptu. Nākamajā dienā es saņēmu vēstuli, kas man atkal iedeva drosmi un mani uzaicināja uz vakara sanāksmēm Arsenālā. Šīs vakara

Nodjē viņa piedzīvojumos nācās pieredzēt daudz ko tādu, kas parasti atgadās tikai ģeniāliem cilvēkiem. Reiz, kad Nodjē dzīvoja Štīrijā, šinī granītklinšu un simtgadīgu koku zemē, viņš kādudien, kukaiņus meklēdams, pamanīja kokā dobumu.

Gribēdams to aizsniegt, viņš uzrāpās augšā un iebāza roku caurumā, kā jau to bija paradis darīt. Jāteic, ka tas bija diezgan neuzmanīgi darīts, jo kādreiz viņš no līdzīga dobuma izvilka čūsku, kas bija aptinusies ap roku. Un tā, lūk, todien atradis dobumu, Nodjē iebāza tanī roku. Viņš sataustīja kaut ko mīkstu, lipīgu, kas saplaka zem viņa pirkstu spiediena.

Viņš ātri izrāva roku un paskatījās dobumā, tā dibenā viņš ieraudzīja spīdam divas nespodras acis. Nodjē nenoliedza velna esamību un, redzēdams šīs divas acis, kas it kā atgādināja Harona kvēlojošās acis, kā saka Dante, viņš metās bēgt, tad apstājās un pārdomāja, pēc tam, sadabūjis cirvi un novērtējis dobuma, dziļumu, sāka cirst caurumu ap to vietu, kur, pēc viņa domām, šim nepazīstamajam radījumam vajadzēja atrasties.