Cik ilgu laiku viņš tur bija pavadījis? Divus, trīs vai varbūt pat piecus simtus gadu. Krupis bija piecus sprīžus garš un trīs — resns.
Kādu citu reizi — tas atgadījās Normandijā— toreiz, kad viņi abi ar Tēloru apceļoja Francijas jaukākās vietas, Nodjē iegāja kādā baznīcā. Pie baznīcas griestiem bija pakārts milzīgs zirneklis un milzīgs krupis. Nodjē vērsās pie vietējā zemnieka, lai uzzinātu, kāda nozīme ir šim savādajam pārim.
Un, lūk, ko viņam pastāstīja vecais zemnieks, kad bija aizvedis Nodjē pie kādas baznīcas novietotas plāksnes, kurā bija iecirsts pilnā apbruņojumā gulošs bruņinieka tēls.
Šis bruņinieks ir kāds veclaiku barons, kurš bija atstājis tautā tik sliktas atmiņas, ka pat vispārgalvīgākie gāja ar līkumu, lai neuzkāptu viņa kapa vietai. Turklāt nevis cienības, bet gan baiļu dēļ. Virs šā kapa, kā to bruņinieks uz savas miršanas gultas bija vēlējies, dienu un nakti vajadzēja degt lampai, bet izdevumu segšanai nelaiķis bija nodibinājis zināmu fondu, kas bija vairāk nekā pietiekami liels.