Kādā jaukā dienā vai, pareizāk sakot, kādā jaukā pusnaktī gadījās, ka priesteris, kurš vēl negulēja, redzēja pa logu, kas izgāja uz baznīcu, ka lampa paliek arvien tumšāka un nodziest. Viņš izskaidroja to ar kādu nejaušu gadījumu un tanī naktī nepievērsa tam nekādu vērību.

Bet nākamajā nakti, pamodies ap pulkstens diviem, viņš iedomājās pārliecināties, vai lampa deg. Izkāpis no gultas un piegājis pie loga, viņš pats savām acīm redzēja, ka baznīcā valdīja piķa melna tumsa. Šī parādība, kas četrdesmit astoņu stundu laikā atkārtojās divas reizes, kļuva jau diezgan uzkrītoša.

Nākamajā dienā jau no paša rīta priesteris ataicināja baznīCšargu un apvainoja to, ka viņš eļļu nebūšot viss ielējis lampā, bet gluži vienkārši to izlietojis salātiem.

Baznīcsargs zvērēja pie visiem svētajiem, ka nekā tamlīdzīga hēēsot; ka visus tos piecpadsmit gadus, kamēr viņam esot tā laime būt par baznīcsargu, viņš katru vakaru pēc labākās sirdsapziņas piepildot lampu un ka šo nedarbu laikam gan darot pats ļaunais bruņinieks, kurš pēc tam, kad esot mocījis ļaudis savā dzīves laikā, gribot to atkal darīt trīssimt gadus pēc savas nāves.

Priesteris atbildēja, ka viņš pilnīgi ticot baznīcsarga vārdiem; bet ka viņš tomēr vēloties būt klāt, kad vakarā lampa tiks piepildīta.