Un tā, lūk, kad iestājās krēsla, priestera klātbūtnē eļļa tika iepilināta un lampa aizdedzināta. Kad tas bija izdarīts, priesteris pats noslēdza baznīcas durvis, iebāza atslēgu ķešā un atgriezās savā dzīvoklī.

Paņēmis breviāru, viņš atsēdās lielā lēnkrēslā pie loga un, pārmaiņus pamezdams acis gan uz grāmatu, gan uz baznīcu, sāka gaidīt. ?

Ap pusnakti viņš pamanīja, ka gaisma baznīcas logos kļūst mazāka, satumst un nodziest.

Tātad še tiešām bija kāds savāds, mistisks, neizskaidrojams cēlonis, pie kura nabaga baznīcsargs nevarēja būt vainīgs.

Vienu mirkli priesteris iedomājās, ka zagļi ir ielavījušies baznīcā un zog eļļu. Bet ja pieņēma, ka pie šā nedarba ir vainīgi zagļi, tad tie gan bija godīgi jokupēteri, kas aprobežojās ar eļļas zagšanu un atstāja mierā svētos traukus.

Tātad tie nevarēja būt zagļi, tur vajadzēja būt kādam cēlonim, ko nevarēja iedomāties, varbūt tas bija kaut kas pārdabisks. Un priesteris nolēma šo cēloni izdibināt, lai kāds tas arī nebūtu.

Nākamajā vakarā viņš pats ielēja eļļu lampā, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņš nav apmuļķots ar kaut kādu acu apmānu, tad viņš neatstāja vis baznīcu, kā to bija darījis vakar, bet paslēpās kādā biktskrēslā.