Stunda pēc stundas pagāja, lampa spīdēja mierīgi un klusi, pulkstens nosita pusnakts stundu…

Priesterim šķita, ka viņš būtu dzirdējis klusu troksni, it kā kāda akmens plāksne tiktu pacelta. Tad viņš ieraudzīja kāda dzīvnieka ēnu ar milzīgām kājām. Šī ēna uzrāpās augšā gar kādu kolonnu, aizskrēja par karnīzi, uz sanāksmes Arsenālā bija kaut kas brīnišķīgs, ko neviena spalva nekad nevarēs aprakstīt. Tās notika svētdienās un parasti sākās pulkstens sešos.

Sešos tika klāts galds un pie tā sēdās vecu vecie paziņas: Kaijē, Teilors, Frānsiss Veiss, ko Nodjē mīlēja kā savu dēlu, tad, kā nu pagadījās: viens .vai divi lūgti viesi un pārējie — volontieri.

Kas reiz bija ticis uzņemts šā nama intīmajā pulciņā, turpmāk pēc patikas ieradās pie Nodjē uz pusdienām. Arvien tika rezervētas divas vai trīs vietas neparedzētiem viesiem. Ja šo triju vietu nepietika, tad tās papildināja vēl ar ceturto, piekto un sesto, attiecīgi pagarinot galdu. Bet slikti klājās tam, kas ieradās kā trīspadsmitais. Tam bez žēlastības nācās nosēsties pie atsevišķa maza galdiņa, ja vien neieradās vēl četrpadsmitais to atsvabināt no šāda soda.

Nodjē bija savas dīvainības: rupju maizi viņš cienīja vairāk par baltmaizi, alvas traukus — vairāk par sudrabu un parastās sveces — vairāk par vaska svecēm.