Vispirms, cienītā kundze, Parīze ir un paliek Parīze: tā ir līdzīga viesulim un šinī troksnī, kas rodas no ļaužu drūzmēšanās un griešanās, viss kaut kas izslīd no atmiņas. Redzat, Parīzē es daru tāpat, kā to dara ļaudis un zemeslode: es skraidu un griežos, bet tajās reizēs, kad es neskraidu un negriežos, es rakstu. Tas, cienītā kundze, ir jau pavisam kas cits, jo kad es rakstu, es no Jums vairs neesmu tik tālu, kā Jūs domājat, tāpēc ka Jūs esat viena no tām retajām personībām, kurām es rakstu. Un būtu tiešām savādi, ja, pabeidzis kādu grāmatu, kura tiek rosīga pirkta, vai nodaļu, ar kuru pats esmu apmierināts, es sev nesacītu: brīnišķīgā, reti asprātīgā Marija Nodjē to lasīs. Un es esmu lepns, cienītā kundze, jo, ceru, ka pēc tam, kad būsit lasījusi, ko es rakstu, es Jūsu acīs pacelšos varbūt vēl par dažām pakāpēm augstāk.

Un tā, lūk, cienītā kundze, domās atgriežoties pie mana pagājušās nakts sapņa, man jāteic, kaut gan es to pat nedrīkstu teikt, ka es sapņoju par Jums. Sapņoju, aizmirsis nemierīgo jūru, kas šūpoja milzīgo tvaikoni, kuru valdība nodevusi manā rīcībā un uz kura manu viesmīlību bauda viens no Jūsu draugiem — Bulanžē un Jūsu cienītājs — mans dēls, bez tam vēl Žiro, Makē, Šansēls un Debarols, kas visi ierindojami Jūsu paziņu skaitā.