Un tā, lūk, atkārtoju, tā kā es atrodos gandrīz vai pašā Tūkstots un vienas nakts zemē, mani apciemoja kāds ģēnijs, iešūpodams mani sapnī, kura karaliene bijāt jūs. Vieta, kurp šis ģēnijs mani aizveda, pareizāk sakot, atveda, bija pārāka par karaļpili, pārāka par karaļvalsti: tā bija tā pati jaukā, mīļā Arsenāla māja, kurā tajos līksmajos un laimīgajos laikos mūsu mīļotais Kārlis ar viņam piemītošo senatnīgi vaļīgo viesmīlību pieņēma savus viesus un mūsu visu cienītā Marija tos sagaidīja ar modernas namamātes laipnību.

Ak, ticiet man, cienītā kundze, ka, rakstot šīs rindiņas, man nākas smagi nopūsties. Man tās bija laimīgas dienas. Ikvienam tika kaut kas no Jūsu izsmalcinātā prāta bagātībām, bet man, es uzdrošinos to apgalvot, dažkārt vairāk nekā jebkuram citam. Jūs redzat, ka tās ir egoistiski tīras jūtas, kas mani Jums tuvina. Man ir pielipis kaut kas no Jūsu rakstura rotaļīgās līksmes, tāpat kā dzejnieka Saadi ziepes bija piesātinājušās ar rožu smaržu.

Vai Jūs atceraties Polu strēlnieka tērpā? Vai atceraties Fransuā Mišela jaunās kurpes? Un manu dēlu? Vai atceraties nišu, kur stāvēja pianino un Jūs dziedājāt „Lazaru", šo brīnišķīgo dziesmu, kuru man solījāt dot un kuru Jūs, es to saku bez pārmetuma, man tomēr neiedevāt.