Un ja jau nu es apelēju pie Jūsu atmiņas, tad iesim tālāk: vai atceraties Fontane un Alfrēdu Žoano, šīs divas aizsegušās figūras, kas par spīti mūsu kopīgajiem smiekliem bija un palika skumjas, jo tos cilvēkus, kam ir lemts mirt jaunībā, bieži nomāc baiga nāves priekšnojauta.

Un vai Jūs atceraties Teiloru, kas, nosēdies savā kaktā, mēms un kluss sapņoja, kādā jaunā ceļojumā viņš atkal varētu padarīt Franciju bagātāku ar kādu spāņu gleznu, grieķu bareljefu vai ēģiptiešu obelisku?

Vai atceraties Vinjī, kurš tanī laikā varbūt vēl šaubīdamies par savu pārvēršanos, augstprātīgi atsacījās iejaukties mirstīgo cilvēku pulkā?

Vai Jūs atceraties Lamartīnu, kas, stāvēdams pie kamīna, noritināja pie mūsu kājām savu skaisto pantu harmonisko plūdumu?

Un vai atceraties, ka Igo viņā skatījās un klausījās tā, ka varbūt reiz Eteokls klausījās un vēroja Polinisu. Viņš bija vienīgais no mums, ap kura lūpām rotaļājās vienlīdzības smaids, kamēr pati Igo kundze rotaļājās ar saviem skaistajiem matiem un bija pa pusei noslīgusi uz kušetes — it kā būtu pagurusi no tās tiešas slavas mirdzuma, ko viņai nācās nest.

Un tad viņu visu vidū Jūsu māmiņa — tik vienkārša, laipna un mīļa; Jūsu labsirdīgā un asprātīgā krustmāte, Tersī kundze.