Fantasts un balamutis Dozā; Barī, tik savrups skaļajā čalā, ka likās viņa domas ir atstājušas tā ķermeni, lai uzmeklētu vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Bulanžē, šodien tik skumjš, rīt atkal jautrs, vienmēr liels kā gleznotājs, vienmēr liels kā dzejnieks un, vai jautrā, vai skumjā prātā, vienmēr labs biedrs. Un, beidzot mazā meitenīte, kas vijās starp dzejniekiem, gleznotājiem, mūziķiem, starp šiem gara cilvēkiem, zinātniekiem un lielajiem vīriem; šī meitenīte, kuru es saņēmu riekšā un piedāvāju jums, kā kaut kādu Barī vai Pradjē veidotu statuju. Ak, Dievs! Sakiet, kundze, kas ar viņiem visiem ir noticis?

Tā kunga elpa ir pieskārusies arku lokiem, burvju pils ir sagruvusi, bet visi, kas to apdzīvoja, ir aizbēguši, un šī vieta, kas reiz bija dzīvības pilna, krāšņa un ziedoša, ir galīgi pamesta.

Fontanē un Alfrēds Žuano ir miruši, Teilors ir atsacījies no saviem ceļojumiem, Viņjī palicis neredzams, Lamartīns kļuvis par deputātu, Igo ir Francijas pērs, bet Bulanžē, mans dēls un es esam Kartāgā, no kurienes es Jums, cienītā kundze, sūtu to lielo nopūtu, par kuru pirms kādas stundas ieminējos. Par spīti vējam, kas gluži kā mākoņus aiznes mūsu kuģa klīstošos dūmus. Šī nopūta tomēr nekad nepanāks tos dārgos atmiņu tēlus, kurus laiks uz saviem tumšajiem spārniem klusēdams aiznes pagātnes pelēkajā krēslā.

Ak, ziedoni, tu esi gada jaunība! Ak, jaunība, tu esi mūža ziedonis.