a*

10

—    Vai arī negribat saprast, dārgais mister Tu­mov. .. Var jau būt, ka neviens nav vēlējies tīšuprāt

iznicināt mūsu lidojošo laboratoriju. Tas būs noticis nejauši, piemēram, izmēģinot kādu jaunu ieroci. Kā pie jums mēdz sacīt: šāva govij kārnai, trāpīja treknai vārnai.

—     Mēs nu gan gluži tā nesakām, bet šoreiz tam nav nekādas nozīmes, — Tumovs piebilda. — Mani interesē kaut kas cits: mister Pigaster, vai tiešām jūs pats ticat šai iedomai?

—    Tāds ir valsts departamenta oficiālais viedok­lis. — Pirmoreiz Pigasters runāja nesmaidīdams. — Ser, un es taču esmu amerikānis.

—    Ja nemaldos, jūs esat arī zinātnieks. Vai sapro­tat, ko tas nozīmē — «nejauši trāpīt» mākslīgajam pavadonim, kurš kosmiskā ātrumā joņo divtūkstoš kilo­metru virs Zemes. Kāds ierocis varētu to izdarīt?

—    To es nezinu, bet gribētu uzzināt.

—    Apskatot apvidu, virs kura notikusi katastrofa?

—    Kāpēc gan ne?

—    Tāpēc ne — ja kāds ņemtu par pilnu jūsu ofi­ciālo viedokli, tad «ierocis», kas iznīcinājis pavadoni, meklējams visur kur, ikvienā mūsu planētas punktā .., vai pat ārpus tās, kas būtu daudz ticamāk.

—     Gluži tā nav, mister Tumov, — Pigasters atkal paspīdināja zobus, — gluži tā nav. Man jau bija tas gods paskaidrot jums, ka mūsu pavadonis ir vesela lidojoša laboratorija. Tur bija simtiem aparātu, kas ne­pārtraukti pārraidīja pa radio visus novērojumus. Pē­dējie uztvertie radiosignāli liecina, ka pavadonis sa­ņēmis triecienu tieši no apakšas, no Zemes. Triecienu radījis nevis šāviņš vai eksplozijas vilnis, bet drīzāk kāds lieljaudas izstarojums, piemēram, neitronu plūsma.