— Tās nu gan ir blēņas! — Tumovs iesaucās. — Lieljaudas neitronu plūsma, kas nāk no Zemes!
— Es teicu, piemēram, neitronu plūsma, — Pigasters laipnīgi pasmaidīja. — Tie varēja arī nebūt neitroni, bet kādas citas daļiņās. Ja izdotos atrast pava- iIiiiu atliekas …
Kas nav sašķīdušas sīkās drumslās, krizdamas ni> dlvluksloš kilometru augstuma?
Pavadoni konstruējot, paredzēta arī šāda varbūtība. Speciāli konteineri varēja sasniegt Zemes virsmu.
— Ja izdotos atrast kaut vienu jūsu pavadoņa bultskrūvi, arī tas jau būtu liels brīnums, — Tumovs domīgi sacīja. — Tad daudz kas kļūtu skaidrs. Bet baidos, ka neko neatradīsim. Vieglāk sameklēt adatu, kas no lidmašīnas nomesta džungļos.
— Tomēr papūlēsimies atrast, — Pigasters atkal pasmaidīja. — Un — ja nu atradīsim nevis adatu, bet kaut ko prāvāku! Tas būtu vēl lielāks brīnums.
— Jūs runājat par neitrona izstarojumu avotu? — Ozerovs iejaucās sarunā. Viņš jautāja franciski, kautrēdamies parādīt amerikānim, cik slikta — tā Ozero- vam pašam šķita — ir viņa angļu valodas izruna.
Pigasters un Tumovs pagriezās pret Ozerovu, kas sēdēja viņiem aiz muguras. Amerikāņa skatiens uz mirkli kļuva tramīgs. Jautājumā viņš nojauta it kā slazdus. Tomēr Pigasters tūlīt attapās.