Atmiņā uznira tveices pielijuši, viļņaini līdzenumi, iesarkana saule bezkrāsainās, putekļu dūmakas pilnās debesīs, melni, vēju noslīpēti kalni. Tumovam šķita, ka viņš atkal dzird vienmuļu vēja švīkstoņu virs izžuvušo upju gultnēm. Sīksīku smilšu graudiņu šaltis cērt vēju aprautajā sejā . ..
Tumovs piemiedza acis un papurināja galvu. Tuksnesis izgaisa. Aiz loga — jumti līdz pat apvārsnim, koši zaļi parki, zilpelēka Maskavas upes lenta.
Viņš nopūtās un grieza tālruņa ripu.
Atsaucās sievietes balss.
— Arkādiju? — atbildētāja it kā apmulsusi atkārtoja. — Arkādijs ir mājās, bet pie aparāta pienākt nevar. Kas runā?
Tumovs saskaitās:
— Kā tas jāsaprot — nevar. Arkādijs ir vajadzīgs. I .ii(l/ii, iedodiet klausuli viņam!
Arkādijs pašlaik vannā, — sieviete skaidroja.
Iii'. I.iik.ini esat Igors Nikolajevičs?
I Izminējāt, — Tumovs norūca, īgņodamies, ka ir pn/ilti I abviiknr, Irina Mihailovna!
— Es neesmu Irina. Vienīgi jūs maņi nepazīstat pēc balss . . .
— Atvainojiet, gribēju sacīt — Ludmila Mihai- lovna, -— apjucis nomurmināja Tumovs. «Labi, ka Arkādijam tikai divas māsas, bet ne četras,» viņš domāja, slaucīdams nosvīdušo pieri.