—    Redziet nu, paveicās. Lielā puse jau nobraukta.

—    Tagad vēl jātiek lejā, — Pigasters vēsi atteica, ciešāk sajozdams kažokādas pusmēteli. — Mister Tu­mov, interesanti, cik augstu virs jūras līmeņa ir šī pāreja?

—    Tīrais nieks. Tikai divi tūkstoši septiņi simti piec­desmit metru. Tieši vienu kilometru zemāk nekā Adž­bogdo kalnu grēdas kore.

Pigasters pagrozīja galvu, bet neko neteica. Pēc iz­braukšanas no Kobdo viņš smaidīja arvien retāk.

Pievakarē mašīnas sasniedza lejā līdzenumu.

Skatienam pavērās Barunhurajas dzeltenais plato. Tālu uz dienvidaustrumiem aiz pakalnu grēdas, kas bija tikko saskatāma pie apvāršņa, atradās Aizaltaja Gobi. Svelmains vējš lieca līdz pat zemei nokaltušas zāles cerus. Putekļu stabi kāpa augstu debesīs no tuk­snešainajām nogāzēm, brīdi virpuļoja un pazuda kā rēgi. Saule jau bija zemu un blāvi spīdēja cauri pu­tekļu duļķei. Smilšu smeltne cirtās sejā un čirkstēja zobos.

No pirmās mašīnas kabīnes izkāpa jauns mongolis apaļu seju, vatenī, galvā viņam bija filca platmale ar siksniņu zem zoda — ģeologs Batsurs, Ulanbatoras uni­versitātes docents; pieliecies, no vēja vairīdamies, viņš piegāja pie Ozerova.

—     Šeit kaut kur jābūt aratu nometnei, — viņš sa­cīja, pūlēdamies pārkliegt vēja svilpoņu. — Pārnak­šņosim savās teltīs viņu nometnes tuvumā …