—    Arati šeit aiz kalnu grēdas, — Ozerovs brīnījās, — no kura laika?

—     Viņi mēģina apgūt tuksnesi, — Batsurs pasmē­jās. — Arati jau vairākus gadus ar ganāmpulkiem at­klīst līdz kalnu grēdas dienvidu nogāzes pakājei, bet turp, — viņš pamāja uz dienvidiem, — tālu nedodas. Turas cieši pie kalniem. Lai gan Gobi tuksnesī vietām ir labas ganības. Nez no kā baidās. Uz dienvidiem negrib iet. . . Šī nometne ir pēdējā; tālāk cilvēkus vairs nesastapsim.

Mašīnas virzījās uz priekšu pa izžuvušu gultni — agri pavasaros te brāzās ūdeņi no kalnu grēdas dien­vidu nogāzes. Gultne bija pilna sīkiem oļiem, izskatījās pēc plata, nekopta ceļa un līkumoja starp nelielām sarkanējām un melnām klintīm. Vietumis vēja aizsar­gātos stūrīšos auga vārgi smaillapainā tamariska krūmi. Nogāzēs šur tur vējā šūpojās efedras skaras. Jau sa­tumsa, kad zema plato pakājē ceļinieki ieraudzīja mir­dzam ugunskurus.

Mašīnu karavānas ierašanās radīja aratu nometnē lielu satraukumu. No visām malām — no tūbas jurtām, no ugunskuriem, no tuvējiem pakalniem nāca un skrēja pie automašīnām vīrieši, sievietes, bērni vatētos halātos, smailām aitādu cepurēm galvā; māja rokām, nākdami pārmija pa vārdam, klaigāja, rādīja uz auto­mobiļiem un sniegiem klātajām tuvējo kalnu grēdām.