Batsurs sāka runāties ar aratiem. Troksnis apklusa. Gani uzmanīgi klausījās. Daudzi izbrīnā un pat šaubīdamies grozīja galvu.
Kad Batsurs beidza runāt, priekšā panācās garš, vecs vīrs ar sirmu bārdu, ar lapsādām apšūtu tūbas cepuri, ģērbies sarkanā, sudrabotiem rakstiem izrotātā halātā, zaļos zābakos ar augšup uzliektiem gariem purniem. Veča dzēlīgais skatiens pārslīdēja ciemiņiem, mirkli pavērās Ozerova sejā. Noglaudis ar brūnajām rokām bārdu, sirmgalvis ierunājās spiedzīgā, skarbā balsī.
Tulkoja Batsurs.
— Labos putraimos nevaid koju, veca vīra vārdos nevaid melu. Arati sveicina dārgos viesus, kas ieradušies Gobi novadā no tālām zemēm. Arati gauži apbrīno drošo jātnieku lielo māku, kuri atceļojuši šurp ar dzelzs rumakiem, — Batsurs uzsita ar plaukstu pa automašīnas apvalku, — pāri Lielo kalnu segliem, kas sniedzas mākoņos. Pirms divdesmit ziemām arati domāja, ka dzelzs rumaki nolaidušies no debesīm, jo dzelžu zirgiem, mūsuprāt, nebija ceļa, lai tiktu cauri kalniem. Tagad arati domā citādi. Viņi lasa avīzes un klausās radio. Viņi zina, ka cilvēkiem pa spēkam ir viss. Cilvēki spēj atrast ūdeni Gobi smiltājos, var glābt l'.ināmpulkus no sniega aukām, var izbraukt ar dzelzs rumakiem tur, kur senāk kāpa nost no zirga muguras visdūšīgākie jātnieki. Nāks laiks — un cilvēki savaldīs arī ļaunos pērkondārdu garus, kas mīt dienvidu debess pusē.