Tad Gobi klajumi vairs nebiedēs mierīgos «anus. Arati jau daudz mācījušies no saviem vecākajiem draugiem, kuri dzīvo ziemeļos un rietumos. Arati mācīsies arī turpmāk. Laimīgs ir tas, kas baudījis skološanās saldumu un augļus. Arati ir lepni, ka veiklo jātnieku vidū, kuri izvadījuši dzelzs rumakus pāri Lielajiem kalniem, ir arī mongoļi. Mitinieties pie mums un atpūtieties, iekām neapnīk mūsu viesmīlība. Atdosim jums savas vislabākās jurtas, vismīkstākos tūbas paklājus, vissiltākās segas. Jaunekļi jau izrauga aitu baros pašus taukākos aunus. Resnais Cibiks, kuram zināmi visi ceptas gaļas smaržu noslēpumi, jau trin nažus. Padzīvojiet pie mums, un jūs tapsiet tikpat laimīgi, cik laimīgi esam mēs, arati, sveicinādami dārgos ciemiņus.
Vecais apklusa, atkal noglauda plaukstām bārdu un, piegājis pie atbraukušajiem, svinīgi apkampa visus pēc kārtas.
Nonācis pie Ozerova, vecais vīrs uzsita viņam uz pleca un lauzītā krievu valodā sacīja:
— Tu biji Gobi — vecais Batočirins tevi atminas. Tu biji Jusunbulaks, tur, — sirmgalvis pamāja uz ziemeļiem. — Tas bija sen, daudz ziema aizgājis.
— Tēv, es tevi neatceros, — Ozerovs atbildēja, savukārt apkampdams veco vīru, — bet apskaužu tavu labo atmiņu — stepes ērgļa atmiņu. Pirms braukšanas uz Gobi biju Jusunbulakā. Kopš tā laika pagājuši jau deviņi gadi.
— Kas bijis Gobi smiltājos un atgriezies atpakaļ, tas taps laimīgs, — vecais Batočirins sacīja.