—    Ja vien ir ieradies ar skaidru sirdi, — viņš pie­bilda, apkampdams Pigasteru, kas stāvēja blakus Oze- rovam.

Arati atkal sāka skaļi un laipni tērgavot, sanāca ap­kārt ciemiņiem, apskāva tos, sirsnīgi spieda tiem rokas.

Tonakt ganu apmetnē ilgi neapdzisa ugunskuri. Vējš apklusa, putekļi nosēdās. Sastingušais gaiss bija auksts un sauss. Melnajās debesīs virs tuksneša spoži mirgoja zvaigznes. Patīkams siltums plūda no ugunskuriem, ku­ros sprakstēdami dega sausi saksaulu un karaganu zari.

Batsurs, gulēdams uz tūbas paklāja starp Ozerovu un Tumovu, paklusām sacīja:

—    Mūsu amerikānis pielipis pie vecā Batočirina kā dadzis pie zirga krēpēm. Runājas vairāk nekā stundu. Nez par ko?

—   Apvidus un situācijas izpētes trešais paņē­miens, — Tumovs iesmējās, — vietējo iedzīvotāju iz­taujāšana.

—   Vai amerikānis labi prot mongoļu valodu? — Ozerovs jautāja.

—    Labāk nekā es, — Batsurs iesmējās. — Saprast var.

—    Dīvains tips, — Ozerovs klusu piebilda, pavēr­damies uz ugunskuru, kur sirmais Batočirins, galvu pieliecis, uzmanīgi klausījās smaidīgā Pigastera vārdos.

—    Spiegs! — Tumovs īgni sacīja.

—    Ne tikai, — Ozerovs iebilda, — viņš ir arī zināt­nieks. Man ir gadījies lasīt viņa darbus par zemes strā­vām un magnētismu. Arī tev vajadzētu tos zināt.

—    Blēņas. Tur nav nevienas jēdzīgas domas. Fanta- zēšana…

—   Tavuprāt jau viss ir fantazēšana, — Ozerovs rāmi iebilda.