— Ko lai pasaku Arkādijam? — mirkli klusējusi, vaicāja Ludmila Mihailovna.
— Pasakiet, lai viņš paņem klausuli, — Tumovs errīgi teica, pašķielēdams uz pulksteni. — Svarīgas un steidzamas darīšanas . . . Mums būs jābrauc diezgan tālu . . .
— Jums vienmēr viss ir steidzami, — sarunu biedre aizvainoti sacīja. — Mazliet pagaidiet!
Klausulē kaut kas noklakšķēja, iestinkšķējās, bija dzirdams, ka noblīkšķ durvis, un atkal ieskanējās Ludmilas balss.
— Līdz vannai vads nesniedzas; kad piezvanīsiet nākamreiz, tad būsim pagarinājuši. Pēc pusstundas Arkādijs būs nomazgājies …
— Tūlīt lai kāpj laukā un ģērbjas ciet! — Tumovs aizsvilās. — Pēc desmit minūtēm gaidīšu viņu mašīnā pie jūsu nama durvīm. Lai sakārtojas, citādi paņemšu līdzi tādu pašu kailu! Visu labu!
Atbildi negaidīdams, Tumovs uzsvieda klausuli uz dakšiņām, paķēra svārkus un steigšus izgāja no sava kabineta.
■
m
Garais ministrijas Zils strauji ieslīdēja Sokoļņiku bulvāra zaļajā gaitenī un pēc brītiņa, bremzēm čīkstot, apstājās pie desmitstāvu nama galvenās ieejas. Tumovs vēl nepaspēja izkāpt no mašīnas, kad mājas platās stikla durvis atvērās. Uz ielas iznāca kalsens, gadus trīsdesmit piecus vecs pamaza auguma puisis pelēkā uzvalkā un garos, brūnos, stiprām auklām aizraisītos ģeologu zābakos, kas sniedzās līdz ceļiem. Valgie, tumšie mati gludi sasukāti atpakaļ, zobos iekosta melna, līka pīpe; uz prāvā, mazliet izliektā deguna kā pieaugušas platas brilles raga ietvaros. Plecā uzkārta neliela