— Bet īstenībā pat visfantastiskākajos priekšstatos ir savs patiesības grauds. Tā, piemēram, šodien, mūs apsveikdams, Batočirins ieminējās par pērkondārdu gariem, kas mītot Gobi dienvidos. Pro­tams, tā ir kāda leģenda. Tomēr man gribētos uzzināt par šo leģendu kaut ko sīkāk. Vai tu ievēroji vecā vīra sacīto?

—   Neievēroju, — Tumovs atteica. — Kamēr viņš runāja, pūlējos atcerēties, kur esmu iebāzis mērinstru­mentu kontroltabulas.

—    Vai atcerējies?

—    Nē.

—    Vai neesi atstājis Maskavā?

—   Laikam gan ne, — Tumovs mazliet šaubīdamies atbildēja.

Ja tabulas neatradīsies, tas būs skandāls, — Oze­rovs pagrozīja galvu. — Rītdien tūlīt viss jāpār­bauda … Bet jūs, Batsur, vai jūs zināt leģendu, par kuru ieminējās Batočirins? — brīdi klusējis, Ozerovs turpināja.

—   Nezinu, — jaunais mongolis papurināja galvu. — Gobi tuksnesī ir daudz leģendu. Šeit ir teiksmas par katru ieleju, par katru klinti. Rītdien pajautāšu Bato- čirinam.

Nākamajā rītā Ozerovu pamodināja vēja svilpoņa un gaudošana. Vētras brāzienos drebēja visa jurta. Gaiss atkal bija smalku smilšu putekļu pilns. Iz­līdis no guļamā maisa, Ozerovs ieraudzīja, ka visapkārt valda drausmīga nekārtība. Čemodāni attaisīti, mantas izmētātas uz klona. Pa apģērbiem, grāmatām, instru­mentiem un citiem ekspedīcijā nepieciešamiem priekš­metiem drūmi rakņājās Tumovs.

—    Vai tabulas meklē? — Ozerovs vaicāja.