Tumovs klusēdams pamāja ar galvu.
Durvīs iekārtais tūbas gabals pašķīrās, ienāca Batsurs.
— Vējš plosās, — viņš sacīja, ņemdams nost putekļu aizsargbrilles. — Būs jānogaida. Takas aizputinātas.
Cits pēc cita jurtā sanāca visi ekspedīcijas dalībnieki. Pēdējais ieradās misters Pigasters ar savu sekretāru — bālu, nerunīgu jaunekli.
Brokastojot neviens neteica ne vārda. Steigšus ēda plovu, klāt piedzēra skābu pienu. Pirmie piecēlās un izgāja laukā šoferi, pēc viņiem — radisti. Kad sāka izklīst kolektori, Ozerovs palūdza, lai viņi saliekot atpakaļ čemodānos Tumova izsvaidītās mantas.
— Igors Nikolajevičs meklēja kontroltabulas.
— Bet tās taču ir šeit! — Zora iesaucās. — Tabulas iebāztas aptieciņas zāļu kastē. Es vēl brīnījos, kāpēc tās tur ieliktas.
Tumovs jau pavēra muti, lai 2oru sarātu, bet, pamanījis Ozerova zobgalīgo skatienu, atmeta ar roku un klusēja.
Pēcpusdienā vējš sāka gurt. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma doties tālāk. Piekrautās mašīnas jau sarindojās virknē.
— Vai ar Batočirinu runājāt? — Ozerovs jautāja Batsuram.
— Runāju. Viņš tikai pasmējās. Teica: «Brauciet bez raizēšanās. Pērkondārdu gari jūs neaiztiks: tagad aizmiguši uz ilgu laiku.»
— Vai leģendu izstāstīja?
— Negribēja stāstīt. Sacīja: «Jūs mani tincināt par nesaprotamām būšanām.