Vakar tas svešzemnieks, kas māk mūsu valodu, taujāja par lielām mašīnām ar kara ļaudīm. Kur tad Gobi smiltājos rāsies lielas mašīnas? Tu tagad prasi par veco leģendu. Kālab jums tas vaja­dzīgs?» Sadusmojās un negribēja vairs ar mani runāt. Pateica: «Jāiet aitas apraudzīt,» — un aizgāja.

Ozerovs domīgi sūca pīpi.

—    Aizmiguši uz ilgu laiku, — viņš atkārtoja. — In­teresanti. Batsur, tomēr jāuzzina par to leģendu.

—   Tagad viņš nestāstīs ne vārda, — jaunais mon­golis iesmējās. — Mūsu veči ir stūrgalvīgi.

Ekspedīciju pavadīt sanāca visi nometnes iemīt­nieki. Arati skaļos vārdos vēlēja ceļiniekiem labu veik­smi, spieda rokas. Meitenes sniedza aizbraucējiem pia­las ar airanu un kumisu.

Ozerovs paraudzījās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet veco Batočirinu nekur neredzēja.

—    Aizjājis pie ganāmpulkiem, — Batsurs sacīja, pa­manījis ģeologa vaicājošo skatienu. — Leģendas mīkla

būs jāuzmin mums pašiem …

#

Ekspedīcija jau divas nedēļas strādāja Adžbogdo kalnāja ziemeļu nogāzēs. Tiklīdz ieradās zirgi un ka­mieļi, sākās kalnu masīva dziļo aizu pētīšana. Mašīnas līkumu līkumiem apbraukāja visu priekškalni. Citu pētnieku grupas devās augšup melnajās klintīs.

Pigasters šaudījās kā atspole. No tumsas līdz tum­sai, svelmē un smilšu vētrās viņš joņoja ar mazu ga- ziku pa priekškalnēm, brauca stāvās nogāzēs, cilpu cil­pām starp klintīm. Divās reizes viņš apmaldījās un pārnakšņoja ārpus nometnes. Taču nākamajā dienā vi­siem par brīnumu pats atkal bija atradis pareizo ceļu.