Kad gaziks iebrauca klinšu labirintā, no kura, šķiet, nebija vairs izejas, Pigasters pastūma sāņus mongoļu šoferi un pats sēdās pie stūres. Katrreiz viņš bez kļūmēm izvadīja mašīnu klajākā apvidū.
Šoferi viņi! saukāja par «lidojošo sātanu», taču klausīja Pigasteram bez iebildumiem. Ja amerikānis viņiem pavēlētu drāzties lejup no stāvas kraujas, arī tad viņi, ne mirkli nešaubīdamies, to darītu.
Savu palīgu Pigasters reti kad ņēma līdzi šajos braucienos. Visbiežāk viņš tam lika kopā ar Ozerovu vai Tumovu kājām doties tālu kalnos.
Ozerovs metodiski soli pa solim sastādīja Adžbogdo ģeoloģisko karti. Taču šeit ziemeļu nogāzē viņa hipotēzei neradās nekādi pierādījumi. Šie bija vecu formāciju kalni — Smilšakmens un slāneklis. Nebija manāmas nekādas vulkānu darbības pazīmes, nekādas nozīmīgas anomālijas. Batsurs kādā maršrutā bija uzgājis svina rūdas iežus, bet lielo attālumu dēļ, kas Adžbogdo šķīra no ciematiem un ceļiem, šķita, ka šim atradumam vēl daudzus gadus nebūs praktiskas nozīmes.
Ekspedīcija jau trīs reizes pārcēla savu nometni citā vietā, pamazām virzīdamās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Tuvojās diena, kad vajadzēs pārvietoties uz kalnu masīva dienvidu nogāzēm.