Pigasters, darbus uzsākot, apsolīja prēmiju ikvienam, kas atrādīšot kaut vissīkāko bojā gājušā mākslīgā pavadoņa konteinera drumslu. Strādnieki, šoferi, radisti apstaigāja simtiem kvadrātkilometru priekškalnes līdzenumos. Tomēr ne Adžbogdo nogāzēs> ne tuksnešainajā plato, kas ieskāva kalnu masīvu, neko nelaimējās sameklēt.
Jūlija vidū sākās visai karsts laiks. Bezvēja dienās ekspedīcijai klājās ļoti grūti. Lielajā tveicē apsvila āda. Motori niķojās. Trūka elpas. Nogājuši tikai dažus kilometrus, cilvēki zaudēja pēdējās spēka paliekas un atslīga klinšu ēnā. Vajadzēja lielas neatlaidības, lai atkal piespiestu sevi doties saules svelmē.
Šķiet, vienīgais ekspedīcijas dalībnieks, kas necieta no karstuma, bija Ozerovs.
Pašā pusdienas laikā viņš kāpelēja pa saules nokaitētām nogāzēm, ņēma iežu paraugus, ilgi pierakstīja, atzīmēja kartē savus novērojumus. Oficiāli kopš brīža, kad viņi izbrauca no Tonhilas, ekspedīciju vadīja Tumovs un viņa vietnieks bija Batsurs. Bet faktiski visu izrīkoja Ozerovs. Tumovs un Batsurs neko nedarīja, iepriekš nevienojušies ar Ozerovu; viņa padomus pieņēma bez iebildumiem. Jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki visos strīdīgajos gadījumos griezās pie Oze- rova; viņa domas uzskatīja par galīgām, un neviens tās neapšaubīja.