Darbi ritēja pilnā gaitā par spīti dienas tveicei, slāpēm un nogurumam. Taču meklēšana bija veltīga. Ekspedīcija neatrada nedz virs zemes kādu cēloni, kura dēļ būtu notikusi katastrofa, nedz arī kādas mākslīgā pavadoņa atliekas.
Reiz vēlu vakarā Tumovs, Ozerovs un Pigasters, kuri nule bija atgriezušies no apgājiena, ēda vakariņas Batsura teltī.
Nakts bija klusa, bet salta. Pēc dienas svelmes temperatūra strauji krita, rītausmā tā bieži vien noslīdēja līdz nullei.
— Būs jāpārvietojas uz kalnu masīva dienvidu nogāzi, — Tumovs sacīja, sniegdams pavāram bļodiņu, lai viņš tajā ieliek vēl vienu ceptas gaļas šķēli. — Ar- kādij, kā tu domā?
— Būs jāpārvietojas, — Ozerovs, mirkli klusējis, atbildēja.
— Bet kā domājat jūs, mister Pigaster?
— Esmu ar mieru.
— Tātad nekā, nekādu pēdu, — Tumovs sacīja, caur pieri palūkojies uz sarunu biedriem.
— Vēl jau jāapskata dienvidu nogāze, — Pigasters pasmīnēja.
— Vai jūsu iedomas nesāk irt?
— Pa daļai, — Pigasters bungoja ar pirkstgaliem pa saliekamā galdiņa plastmasas plāksni. — Pa daļai, mister Tumov. Lai gan mēs vēl nezinām, ko atradīsim dienvidu nogāzē.
— Tur apvidus vēl tuksnesīgāks nekā šeit. Te ir bijuši vairāki pētnieki, tur — tikai es un Ozerovs.
— Bet tur ir tuvāk Ķīnas robeža, — Pigasters iebilda. — Tur var būt ceļi; var gadīties, ka sastopam arī kādu cilvēku. Mongolijas Altaja dienvidu nogāzē taču sastapām ganus.