mugursoma, rokā ģeologa āmurs ar garu kātu. Puisis bez steigas nāca uz Zilu un attaisīja mašīnas durtiņas.
— Arkādij, uz kurieni tad tu tā saposies? — Tumovs aizdomīgi jautāja, pavirzīdamies sāņus, lai biedram pakaļējā sēdeklī būtu ērtāk.
Ozerovs tik tikko sarauca uzaci.
— Šķiet, tu sacīji Ļudai, ka mums tūlīt kaut kur jābra-ucot?
— Laikam gan, bet… ne jau nu gluži tūlīt. Varbūt naktī vai no rīta. Pēc brīža visu skaidri zināsim.
Ozerovs paraustīja plecus, it kā teikdams, ka tas nav svarīgi, un atlaidās pret sēdekļa atzveltni.
— Vai var braukt? — šoferis paklusām jautāja.
— Var, — Tumovs norūca.
— Nevar, — Ozerovs iebilda.
Viņš izņēma no mutes pīpi un parādīja ar to uz meiteni, kura, košai kleitiņai plīvojot, lakatiņu vicinādama, skrēja uz mašīnu.
— Te ir viss, ko varēju sameklēt, — meitene teica piesteigdamās. — Ņemiet…
Viņa sniedza Tumovam neilona tīkliņu, kurā bija daži sainīši, konservu bundžas un aizlakota pudele.
— Ludmila Mihailovna, — Tumovs pavisam apmulsa, — apžēlojieties! Mums taču … ne prātā vēl nenāk …
— Jums jau sen nāk prātā, — meitene atteica. — Un, patiesību sakot, tas nav jums, bet Arkādijam. Ņemiet un nerunājiet! Ja tūlīt vēl neaizbrauksiet, vakarā nāciet abi pie mums… Laimīgu ceļu, lai jums labi klājas …