Strādnieki jauca nost tel­tis, krāva mantas automašīnās. Saulei lecot, arī auto- kolonai vajadzēja doties garajā un grūtajā ceļā apkārt kalniem. Kad mazā drosminieku grupa gāja garām ma­šīnām, strādnieki uz brīdi apstājās un klusēdami pava­dīja skatieniem tumšos siluetus, kas apņēmīgi devās pretim vēja brāzmām. Neviens neteica ne vārda, bet visi zināja, ka šo sešu vīru gājiens nebūs viegls. Vēl neviens cilvēks nebija pārkļuvis pāri Adžbogdo melna­jām klintīm.

Tumovs pavadīja gājējus līdz Melnās aizas sāku­mam un klusēdams atsveicinājās ar rokas spiedienu.

—    Uz priekšu! — Ozerovs uzsauca.

Batsurs, Žora, Pigasters un divi mongoļu strādnieki, kas veda pie pavadām mantām apkrautos mazos zir­dziņus, cits pēc cita pazuda tumšajā aizā.

Garais Tumovs uzlika platu plaukstu uz drauga pleca, mazliet pieliecās un vērīgi lejup paraudzījās Oze- rova mierīgajā sejā.

Neraizējies, neraizējies, vecais, — Arkādijs klusi tci( ,i, viss būs labi. Rītvakar tiksimies.

—     Tātad pie vulkāniskā plato austrumu pakājes,— Tumovs sacīja aizsmakušā balsī. — Tur augšā esiet piesardzīgi… Ja rodas kādi šķēršļi, nāciet atpakaļ. Ziņo pa radio, es tad atsūtīšu uz šejieni vienu mašīnu.

—    Iesim! — teica Ozerovs. — Nu tad laimīgi!

—    Arkādij, lai jums labi veicas!

Tumovs pagaidīja, kamēr Ozerova sīkais augums pazuda aiz klintīm, un lēni slāja atpakaļ uz nometni. Austrumi iekvēlojās arvien spožāk. Aiz melnajiem kalniem un bezgalīgajiem, dzeltenajiem plato lēca saule.