*

Jau pirmajā dienā Ozerova karavāna nogāja kādus divdesmit kilometrus pa līkumaino Melno aizu. Pa­mazām viņi kāpa arvien augstāk. Kraujo klinšu ēnā iešana šķita vieglāka nekā pa priekškaļņu nokaituša- jiem līdzenumiem. Brīžiem pretim karavānai no aizas augšgala pūta diezgan spēcīgs vējš. Tā brāzmas aiz­nesa sev līdzi tveici. Elpot kļuva vieglāk. Gājēji strau­jāk kāpa augšup nogruvumos un pāri klinšu bluķiem, neatlaidīgāk vilka sev līdzi zirgus.

īsajās atpūtas stundās Batsurs un Žora noteica iežu radioaktivitāti. Ozerovs steigšus ierakstīja novērojumus lauka dienasgrāmatā.

Beidzot aiza kļuva platāka, kraujas lēzenākas, šur tur jau manīja vārgas zālītes cerus. Karavāna bija sa­sniegusi ielejas augšgalu. Priekšā lielās terasēs blīvējās galvenās grēdas melni brūnās klintis. Kaut kur starp tām rītdien jāatrod ceļš uz dienvidu nogāzes ielejām. Rietumos pāri klintīm slējās gaisā žilbinoši balta kalnu smaile.

—    Munhcastula, — Ozerovs sacīja. — Adžbogdo visaugstākā virsotne. Vairāk nekā trīs tūkstoši septiņ­simt metru virs jūras līmeņa.

—    Marmors? — misters Pigasters iejautājās, ņem­dams no ādas somiņas savu lauka binokli.

—    Nē, sniegs.

—    Okei, tātad tur ir ūdens.