— Jā, — Ozerovs atbildēja, — bet tur nav pārejas.
— Jāšaubās, vai pāreju atradīsim arī šeit, — Pigasters pasmīnēja un paraudzījās uz melnajām klinšu grēdām, kas aizšķērsoja ielejas augšgalu.
Karavāna apmetās pārnakšņot pie ūdensšķirtnes augstākās grēdas pakājes. Neviena avota, ne strauta te nebija. Pavadoņi zirgus sapina, un tie sāka lasīt sīkos, nodzeltējušos zāles stiebrus. Ceļinieki uzvārīja uz prī- musa tēju un sasildīja konservus.
Ozerovam pēkšņi ienāca prātā, kā viņi vēl nesen ieturēja brokastis pulksten trijos no rīta Maskavas upes krastmalā. Igors toreiz teica, ka Gobi tuksnesī vienmēr atradīšoties saksaula zaru klēpis konservu uzsildīša- nai. Bet šeit šajā tuksnešainajā ielejā nebija neviena saksaula zara. Neviena kociņa, neviena krūma, tikai sausas, asas zāles ceri saulē izkveldētajās un vējos nomelnējušajās nogāzēs.
«Nez kā nu veicas Igoram? Cik tālu viņi tikuši šodien?» Ozerovs domāja, izklādams guļamo maisu uz rudās, akmeņainās zemes.
Turpat līdzās Zora grozīja radiostacijas kloķīšus. Austiņās skanēja rūkoņa un sprakšķi. Tumova radists neatsaucās.
— Vēl brauc, nav apstājušies uz naktsguļu, — 2ora sacīja un noņēma austiņas.
Strauji biezēja krēsla.
Vakariņas ceļinieki ieturēja pustumsā. Karstā tēja gandrīz vai applaucēja vēja aprautās lūpas. Ledaina vēsma vilka no tuvējās kalnu grēdas, vīri uzslēja vatēto jaku apkakles, dziļāk uzmauca uz acīm platmales un cepures. Šeit, trīstūkstoš metrus virs jūras līmeņa, pāreja no dienas tveices uz nakts saltumu bija neparasti strauja.