Ekspedīcijas dalībnieki jau beidza vakariņot, kad viens no strādniekiem, Zambals, nobijies kaut ko kliedza.

Batsurs pielēca kājās.

—    Kur?

Zambals pavisam apmulsis, lūpas čamstinādams, rā­dija turpat pie kājām uz tumšo, akmeņaino zemi.

Batsurs uzspīdināja elektrisko lukturīti un uzmanīgi lūkojās uz akmeņiem un nokaltušo zāli.

—    Kas jums tur ir? — Ozerovs vaicāja.

—    Zambals stāsta, ka esot redzējis karakurtu.

—    Tik lielā augstumā, — Arkādijs šaubījās, — diez vai.

—    Jāpārbauda. Briesmas ir pārāk lielas.

—    Protams.

Visi pārmeklēja nometni, izpurināja guļamos mai­sus, seglus, mugursomas, bet neko neatrada.

—    Zambalam būs tikai licies, — Ozerovs sacīja un atkal apsēdās uz brezenta paklāja.

—     Nē, nē, — Zambals pagrozīja galvu, — mans saka — goda vārds. Mans redzēja karakurtu … Slikti būs. Jāiet uz citu vietu . . . Seit gulēt nedrīkst. ..

—    Kur lai ejam? — Batsurs iebilda. — Nakts, tumsa. Gulēsim uz tūbas gabaliem. Uz tūbas karakurti nerāpsies.

—    Mans baidās, — Zambals nerimās. — Mans gauži baidās. Manu vecomāti sakoda viens karakurts. Vecā­māte tūlīt mira nost.