— Kas noticis? — misters Pigasters ievaicājās.
— Nometnē it kā esot ielavījies indīgs zirneklis karakurts jeb Melnā atraitne. Viņa kodienu visi uzskata par nāvīgu.
— Okei, — Pigasters pasmējās. — īsta inde. Ļoti iedarbīga. Bet nepastāvīga. Konservētā veidā drīz zaudē savas īpašības. Šādi zirnekļi ir tur tālu, tuksnesī. Te viņu nav, — Pigasters turpināja, sākdams runāt mon- goliski, — te viņu nav …
— Es redzēju, — Zambals tiepīgi atkārtoja, — tepat … Jāiet prom …
Pigasters sadrūma un ar kabatas lukturīti sprīdi pa sprīdim apgaismoja apli sev visapkārt.
Batsurs paklāja blakus brezentam rupjas tūbas gabalu. Amerikānis steigšus pārsēdās uz tā, parāvis sev apakšā kājas.
— Te būs siltāk, — viņš aizbildinājās un izdzēsa lukturīti.
Batsurs vieglītēm iebukņīja Ozerovam ar elkoni.
— Reiz viens zirneklis dikti nobaidījis kādu žurnālistu, — Arkādijs stāstīja, sūkdams pīpi. — Žurnālistam vajadzējis pārnakšņot lauka apmetnē. Tas noticis Turk- mēnijā tuksneša malā. Tur jau agrāk manīti kara- kurti. . . Žurnālists nebijis nekāds gļēvulis, bet no ka- rakurtiem baidījies kā no nāves. Viņš nospriedis neaizmigt visu nakti, taču uz rīta pusi tomēr aizsnaudies. Pamodies, juzdams, ka pa roku keut kas rāpjas. Pavēris acis un ieraudzījis uz mazā pirkstiņa nelielu, melnu zirnekli. Puisis gandrīz sajucis prātā. Gulējis, bīdamies pakustēties, ne dzīvs, ne miris, un, sirdij stingstot, gaidījis zirnekli norāpjamies no pirksta.