Bet zirneklis nekustējies ne no vietas un nemaz nedomājis projām rāpties. Žūrnālistam notirpusi roka, un pats viņš jau juties pa pusei miris . .. Pamodies blakus gulētājs, ieraudzījis melno zirnekli, arī pārbijies un licis, lai ar strauju kustību nokratot karakurtu. Žurnālists pakustinājis roku, taču ne tik strauji, kā vajadzējis. Žir- neklis nokritis zemē, bet paspējis iekost žurnālistam pirkstā. Sacelta trauksme, un kolhoza kalējs teicis, ka vienīgais glābiņš — tūlīt nocirst sakosto pirkstu. Nabadziņš gribot negribot piekritis. Operāciju izdarījis kalējs. Žurnālists pat lāgā neapjēdzis, kas notiek, kad pirksts jau bijis nost. Ieraudzījis asinis, viņš noģībis. Kad atguvis samaņu, blakus stāvējis kalējs un pavisam apmulsis mēģinājis taisnoties. Žurnālists kaut ko murminājis, ka sakot paldies, bet kalējs, gauži nelaimīgs būdams, pašūpojis galvu un teicis, ka puikas to zirnekli noķēruši. Izrādījies, ka tas nemaz neesot karakurts, bet nekaitīgais krusta zirneklis.
— Ko stāstīja Arkādijs Mihailovičs? — Žora klusītēm jautāja Batsuram.
Batsurs pasmiedamies krieviski atkārtoja anekdoti par krusta zirnekli, ko ceļinieki noturējuši par karakurtu.
— Bet vai jūs zināt, ka šie indīgie zirnekļi ārkārtīgi <11ri vairojas? — tumsā ieskanējās Pigastera nervozā balss. - Katra karakurta mātīte rudenī izdēj pāri par tūkstoš oliņu.