Tās viņa ietin tīmekļa kokonos. Pavasarī ļaunie zirnekļi izrāpjas no kokoniem, izlaiž garus tī­mekļa pavedienus, un ar šiem pavedieniem pavasara vēji tos aiznes tālu jo tālu. Rudenī katra jaunā mātīte atkal dod dzīvību tūkstoš pēcnācējiem. Karakurti drīz kļūtu par tuksnešu valdniekiem, ja nebūtu putnu… Nepatīkami, ja arī šeit mitinātos šie zirnekļi, — ameri­kānis sacīja. — Pa vienam tie nekad nedzīvojot.

—    Zvēru pie visu lamu lamas ūsām, — Batsurs teica, — bet man liekas — zem vateņa pa muguru man kaut kas rāpjas.

—    Jūsējie tādos gadījumos teic — šermuļi skrien pa kauliem, — Pigasters nīgri iesmējās.

—    Batsur, tūlīt atpogā vateni un veicīgi velc nost, — Ozerovs pavēlēja un uzlaida jaunajam mongo­lim spožu kabatas lukturīša gaismas strēli.

Batsurs nobālēja, steigšus atpogāja vateņa pogas un strauji nometa to uz brezenta.

Zora un Zambals skaļi iekliedzās.

Uz Batsura baltā krekla starp lāpstiņām rēgojās liels, melns, samtains zirneklis.

—     Nekusties, •— Ozerovs čukstēja. Ar strauju ro­kas vēzienu viņš notrieca zirnekli uz paklātā brezenta un nospieda ar piezīmju grāmatiņu.

—    Paldies, draugs, •— Batsurs sirsnīgi sacīja un no­glauda Arkādija plecu.

—    Tātad Zambals nav kļūdījies, — misters Pigasters domīgi sacīja, vērodams sašķaidīto kukaini. — Nolā­dēts apvidus. — Amerikāņa balss iedrebējās.

Visi atkal rūpīgi pārmeklēja nometnes laukumiņu un ieraudzīja vēl vienu karakurtu — tas ātri ieskrēja starp akmeņiem un pazuda tumsā.