Vairāk neko neatrada.
Ceļinieki apspriedās un nolēma nometni uz citu vietu nepārcelt.
— Tumsā vēl nolauzīsim kaklu, — Ozerovs sacīja.
Zambals, mongoliski kaut ko purpinādams, apkārt
guļvietām aplika virvju gredzenu.
— Karakurtam tāds striķi nepatīk, — viņš klāstīja Zoram. — Varbūt vairs nenāks …
— Bet ja pārlec pāri?
— Ja pārlec, tad varbūt atnāks .,«
Tonakt ari misters Pigasters ne mirkli neaizvera acis.
*
Nākamajā rītā visi seši devās augšup uz kalnu pāreju. Par karakurtiem neviens vairs neieminējās. Tikai 2ora kādā īsā atpūtas brīdī klusi teica Batsuram:
— Mūsu misters šodien nemaz nesmaida. Droši vien visur viņam rēgojas karakurti. Atpūzdamies nekur pat neapsēdās.
— 2ora, tu esi dūšīgs puisis, — Batsurs uzlielīja. — Tagad dienā tev ne no kā nav bail? …
2ora nosarka, bet neteica ne vārda.
Šis Batsurs redz citus caur un cauri. Kā viņš noskārtis, ka 2ora vakar traki pārbijies? Patiesību sakot, 2ora vakar dikti pārbijās. Kas to zin, cik tādu karakurtu slēpās aizas augšgalā, kur viņi pārnakšņoja? Varēja no rīta pamosties, bet melnais zirneklis uzrāpies uz rokas. To iedomājoties, 2oram riebumā sāka trīcēt pirksti, rāciju uzskaņojot. Radioaparāts sprakšķēja, gaudoja, neko nevarēja saprast.