Zils iedrebējās un, uzņemdams ātrumu, joņoja uz pilsētas pusi. Tumovs, lūpas sakniebis, raudzījās mašīnas spogulītī. Tur vēl bija saskatāma Lu da. Viņa stāvēja pie ietves malas, un raibais galvas lakatiņš, ko viņa turēja rokā, gandrīz skāra asfaltu.
Kad un kur tu gribēji braukt šovasar? — Tu- īnov.s iejautājās, kad ielas stūris aizsedza meitenes nugumu.
l'iirit gribēju doties uz Petropavlovsku Kam-
čfltkA
Tfl jou es domāju …
— Ceru, ka neizcēli mani no vannas, lai pateiktu, ka tā tu esi domājis?
— Ceri vien, draudziņ. Pagaidām arī es zinu ļoti maz…
— Klāt esam, — šoferis teica un nobremzēja mašīnu pie marmora kāpnēm, kuras veda uz milzīgām ozolkoka durvīm.
*
Kad viņi nāca laukā no ministrijas, bija melna nakts. Spuldzes virs ielām vairs nedega. Mēness zaigā laistījās tukšās ietves. Neredzēja ne dvēselītes. No tālienes paretam skanēja elektrolokomotīvju pūtieni.
— Iesim uz manu dzīvokli, — Tumovs sacīja, — tomēr tuvāk.
Viņš uzmeta uz pleca Ozerova mugursomu, aizsmēķēja cigāru un soļoja uz Sarkanā laukuma pusi. Ozerovs nepalika iepakaļ, lai gan blakus druknajam Tumovam izskatījās pavisam sīks. Iekodis zobos ap- dzisušo pīpi, viņš gāja līdzās draugam, soļu rakstā vēcinādams sainīšiem pieblīvēto tīkliņu. Draugi klusēja, šķērsoja Sarkano laukumu, devās pa lēzeno tiltu pāri Maskavas upei.