Viņš pagāja garām nelielajai kopkajītei, uzkāpa augšā pa stāvo trapu un izgāja uz klāja. Saule rietēja, un viss vēstīja skaidru tropu nakti. Pacēlis fokburu un grotburu, «Samosets» ar četru mezglu ātrumu laiski slīdēja pa gludo jūras virsmu. No mašīntelpas durvīm nāca vesera klaudzieni. Viņi gāja uz pakaļgalu, kur kapteinis Det- mars, uzlicis kāju uz reliņiem, eļļoja lagu. Pie stūres stāvēja garš iezemietis, ģērbies baltā kreklā, ar koši sarkanu gurnu apsēju.
Boids Dankans bija savdabis. Tā vismaz domāja viņa draugi. Būdams bagāts cilvēks, viņš varēja dzīvot cepuri kuldams, taču labprātāk viņš braukāja pa pasauli, izvēlēdamies dīvainus un neērtus ceļošanas veidus. Starp citu, viņam radās savs viedokfis ,?ar koraļļu rifiem, kurš krasi atšķīrās no Darvina uzskata šajā jautājumā. Viņš izklāstīja to vairākos rakstos un vienā grāmatā un atkal ķērās pie sava hobija — ceļoja pa dienvidu jūrām ar nelielu trīsdesmit tonnu jahtu un pētīja rifu veidojumus.
Viņa sievu Miniju Dankani arī uzskatīja par savdabi, tāpēc ka viņa ar prieku piedalījās vīra klaiņojumos. Sešos piedzīvojumiem bagātos laulības gados viņa kopā ar vīru bija uzkāpusi Cimboraso, ziemā ar suņu pajūgu nobraukusi trīstūkstoš jūdžu Aļaskā, aizjājusi no Kanādas līdz Meksikai, ar desmit tonnu jollu burājusi pa Vidusjūru un ar kanu laivu cauri visai Eiropai no Vācijas aizbraukusi līdz Melnajai jūrai.