Tas bija lielisks klaidoņu pāris: viņš garš un plecīgs, viņa — simt piecdesmit mār­ciņu sīkstuma un izturības, sīciņa brunete un laimīga sie­viete, uz kuru bija prieks skatīties.

Agrāk «Samosets» bija tirdzniecības šoneris; Dankans nopirka to Sanfrancisko un pārbūvēja. Iekštelpas pārtai­sīja pilnīgi, tā ka tilpnes pārvērtās par kopkajīti un ka­jītēm, tuvāk pakaļgalam uzstādīja mašīnas, dinamo, sal­dētavu un akumulatorus, bet pašā pakaļgalā — benzīna tvertnes. Protams, arī komanda bija maza. Boids, Minija un kapteinis Detmars bija vienīgie baltie uz kuģa, kaut gan par balto sevi uzskatīja arī mazais, ar eļļu notraipī­tais mašīnists Lorenco, jauktenis no Portugāles. Par koku pieņēma japāni, bet par boju — ķīnieti. Sākumā komanda sastāvēja no četriem baltajiem matrožiem, bet viņus citu pēc cita savaldzināja palmu apēnotās Dienvidu jūras sa­las — un viņus aizstāja ar saliniekiem. Tā viens no tumš­ādainajiem matrožiem nāca no Lieldienu salām, otrs —• no Karolīnām, trešais no Paumotu, bet ceturtais bija milzis no Samoa. Jūrā Boids Dankans, kurš pats pieprata kuģošanu, stāvēja sardzē kopā ar kapteini Detmaru, un viņi abi stājās pie stūres vai arī noteica kuģa atrašanās vietu. Grūtā brīdī pie stūres rata ķērās arī Minija, un tieši šajos gadījumos uz viņu varēja paļauties drošāk nekā uz iezemiešiem.