Kad nosita astoņas glases, visa komanda sapulcējās jahtas pakaļgalā, un tad parādījās Boids Dankans ar tumšu pudeli un kausu. Viņš pats ielēja katram pa pus- kausam ruma. Viņi izdzēra savas porcijas, visādi vaibstī- damies un skaļi čāpstinādami aiz sajūsmas, kaut gan rums bija netīrīts un apsvilināja pat viņu rīkles. Nobaudīja visi, tikai ne Lī Gūms, rf^dzērājs bojs. Šī ceremonija beidzās, un matroži gaidīja nākamo — dāvanu dalīšanu.
Lai gan šie polinēziešu tipa pārstāvji bija milzu auguma un spēcīgiem muskuļiem, viņi kā bērni smējās par sīkumiem, viņu tumšās acis laternu gaismā staroja aiz nepacietības, bet lielie augumi šūpojās vienā ritmā ar kuģi.
Izsaukusi katru pēc vārda, Minija pasniedza dāvanas, ikreiz piebilzdama kaut ko jocīgu, kas vēl vairāk uzjautrināja apdāvinātos. Tur bija lēti pulksteņi, kabatas naži, makšķerāķu paciņas, presētā tabaka, sērkociņi un visiem — raibi kokvilnas drānas gabali gurnu apsējiem. To, ka viņi iemīlējuši Boidu Dankanu, liecināja dārdošie smiekli, ar kuriem komanda atsaucās uz katru vismazāko viņa joku.
Bālais kapteinis Detmars, kas smaidīja tikai tad, kad saimnieks nejauši paskatījās uz viņu, stāvēja, atspiedies pret stūres ratu, un vēroja notiekošo.