Divas reizes viņš nokāpa lejā savā kajītē un palika tur ne ilgāk par minūti. Vēlāk, kad Lorenco, Lī Gūms un Toijama saņēma savas dāvanas kopkajītē, viņš atkal divas reizes nozuda savā kajītē. Kapteiņa Detmara dvēselē snaudošais velns savai atmodai bija izvēlējies tieši šos vispārējas jautrības brī­žus. Varbūt vainīgs bija ne tikai velns, tāpēc ka kapteinis Detmars, kas nedēļām bija slepus glabājis veselu kvartu viskija, bija izvēlējies tieši ziemassvētku vakaru, lai no­baudītu to.

Vēl nebija vēls — tikko bija nositušas divas glases —, kad Dankans un viņa sieva stāvēja pie trapa vēja pusē un sprieda, vai varēs šonakt gulēt uz klāja. Mazs, tumšs mākonītis, kas lēni savilkās pie apvāršņa, solīja lietus gāzi, un tieši tad, kad viņi runāja par to, kapteinis Det­mars, nākdams no pakaļgala, uzmeta abiem aizdomu pilnu skatienu. Kapteinis apstājās, un viņa seja kramp­jaini raustījās. Tad viņš ierunājās:

—   Jūs runājat par mani.

Viņa balss bija aizsmakusi un drebēja satraukumā. Mi­nija Dankana notrīcēja, tad palūkojās uz vīra stingo seju, visu saprata un neko neteica.

—  Es saku, ka jūs runājat par mani, — kapteinis Det­mars atkārtoja — šoreiz gandrīz kliegšus.

Viņš negrīļojās, par reibumu liecināja tikai sejas kram­pjainā raustīšanās.

—  Minij, tu labāk ej lejā, — maigi sacīja Dankans. — Pasaki Lī Gūmam, ka mēs gulēsim kajītē. Ilgi nebūs jāgaida, kad šī gāzma iziftēTtfes visu cauri un cauri.